Mūsu kolēģi: Māris Kudums
Māris pats smejas, ka AE Partner strādā jau kopš akmens laikmeta, bet ja ņemam vērā, ka šobrīd vidējais darbinieka darba stāžs uzņēmumā ir 5 gadi, Māris ir viens no “”jauniņajiem”.
Par Māri droši var teikt, ka viņam ir dotas 36 stundas diennaktī, jo ar lielu prieku un smaidu uz lūpām viņš dara simtiem mazāku un lielāku lietu no sporta līdz mākslai, gluži vienkārši tādēļ, ka nevar nosēdēt vienmuļā mierā.
Kāds ir Tavs AE Partner stāsts?
Uzsāku darbu 2017. gada vasarā, kad, strādājot iepriekšējā darba vietā (26 gadi nostrādāju dator servisā), sapratu, ka esmu mazliet iesēdējies un iesūnojis, un kaut kas dzīvē ir jāmaina. Un tad aprunājos ar diviem bijušajiem kolēģiem, kas un kā, un pieteicos uz vakanci. Un sanāca tā, ka tieši manā dzimšanas dienā man zvanīja un aicināja uz pārrunām. Tās bija veiksmīgas un pēc neilga laika jau uzsāku darbu.
Pirmos iespaidu grūti aprakstīt. Par uzņēmumu jebkurā gadījumā ir pozitīvs iespaids. Par darbu? Ar vadiem un elektrību man bija bijusi darīšana jau iepriekš. Esmu vilcis dažādus vadus un kabeļus priekš datoriem, tā kā tas nebija nekas svešs. Principā es jutos diezgan labi.
Ja tagad pie manis nāktu kāds bijušais kolēģis un prasītu kā te ir, es viņam teiktu, lai tik nāk šurp (smejas). Ja atnāktu, piemēram, mana sieva un uzsāktu te darbu, viņai būtu diezgan grūti iestāstīt, kas te jādara. Bet, ja pēc shēmas gatavus vadus savilkt, tad jau izdarīt varētu. Ja no elektrības zina tikai tik, ka tā ir tumša lieta, kas spoži spīd un dod pa nagiem, tad šeit veiksmīgi strādāt ir grūti. Bet cilvēks var apgūt visu, ja vien grib, jo kā zināms, viss ir tikai galvā.
Šeit, katra grupa, ir kā sava republika. Esmu divas nedēļas strādājis vadu sagatavošanas grupā, tur ir cita specifika. Esmu vienu nedēļu strādājis noliktavā, tur atkal ir cita republika, esmu arī Tehniskajam departamentam palīdzējis. Tāpat pie mehiem (mehāniskajā darbnīcā) esmu pastrādājis. Testā esmu tikai kādu paneli pielabojis, bet testējis gan vēl neesmu, lai to darītu man vēl būtu nopietni jāpamācās.
Kur tu rodi motivāciju? Kā tu cīnies ar rutīnu?
Man patīk darboties un šiverēties, man vienkārši to vajag. Es mājās nosēdēt nevaru.
Kāds ir tavs dzīves moto?
Tie man mainās, bet šobrīd man ir tāds – smejies par dzīvi, jo dzīve par tevi neraudās. Un vēl- no katras bezizejas ir vismaz 2 izejas.
Man diezgan tuvas ir austrumu filozofijas. Ir tāds vienkāršs veids, kā dabūt sev labu garastāvoklī. Nevis gaidīt, kad tas mainīsies vai uzradīsies, bet vienkārši stulbi smaidīt un prāts pieskaņosies tam smaidam. Jo grūtāk ir, jo vairāk vajag smaidīt.
Kā pavadi savu brīvo laiku? Vai tev ir kāds hobijs?
Man ir dažādi hobiji. Ir 2-3 patstāvīgie un daudz un dikti mainīgie hobiji. Patstāvīgie ir, piemēram, ar aliņu un čipsiem skatīties televizorā kādu filmu, vismaz 2x nedēļā pasautēties pirtiņā un, vasarā, draugu kompānijā laivot. Pirtiņu mājās, saimniecības ēkā, uzmeistaroju pats.
Par mainīgiem hobijiem runājot. 2020. gada vasarā, kad mazāk bija ko darīt un atnāca ciemos mūza, uztaisīju galdu un solu, no bēniņos atrastām brusām. Patīk dažādi galdniecības darbi.
Sieva teica- uztaisi mazmeitai vasaras kafejnīcu, uztaisīju no paletēm ar visu izlietni, kā pienākas.
Veidoju mozaīkas no maziem knipucīšiem, Aizsūtu ķīniešiem bildi, viņi man atsūta tos gabaliņus un uzprintētu lapu, kur kas jāliek. Vienam foto apmēram 3 mēneši paiet, bet, ja dikti iespringtu, gan jau pa mēnesi varētu salipināt.
Protams vingroju, un par cik šobrīd ar sporta zālēm tā bēdīgi, garāžā mētāju svaru bumbas. Peldos, šad un tad ar ričuku kādu līkumu izmetu, skrienu-esmu notipinājis vairākus pusmaratonus, kādu brīdi spēlēju hokeju, vārtsarga pozīcijā. Varu droši apgalvot, ka tā hokeja laukumā ir visgrūtākā pozīcija. Ziemas peldes jūrā, Beberliņos. Patīk iet sevis celtajā pirtī, pašmācības ceļā apgūstu pēršanas metodes. Lai dzīvo youtube! (smejas). Pagaidām neviens nopērtais nav sūdzējies, un visi vēl ir dzīvi.
Brīžiem fotografēju un bildes apstrādāju, kad ir iedvesma. Gadās, ka kaut ko nofilmēju arī un video samontēju.
Gribētu apgūt Arduino un tiem veidīgo programmēšanu, bet nav laika, diennaktī tak tikai 36 stundas.
Pēdējā laika hobijs – garākas pastaigas ar domubiedriem.
Šogad iestājos zemessardzē. Kādreiz biju robežsardzē, četrus ar pus gadus.
Starp citu, atskatoties ne pārāk tālā pagātnē, sanāk, ka esmu arī kādas pēdas atstājis Latvijas neatkarības izcīnīšanas taciņā. 1991. gada janvārī biju barikādēs, Liepājā. Par ko esmu saņēmis arī valsts līmeņa apbalvojumu- barikāžu ordeni. Biju starp pirmajiem, kas 1991. gada novembrī iestājās Latvijas robežsardzē. 1992. gadā biju pirmajā robežsardzes norīkojumā Rucavas robežkontroles punktā.
Es visu kaut ko daru, nav laika ar niekiem ņemties.
Man ir ko darīt! (smejas)
Vai ir kas tāds, ko Tu vēlētos pateikt citiem?
Ja ir kāda problēma, vajag padomāt, vai tas, kas notiek tagad, pēc desmit gadiem jūs vēl uztrauks. Visticamāk jau, ka ne. Jeb tautas valodā runājot nāks citas problēmas, šīs aizmirsīsies, jo, kā saka austrumos- viss kas notiek, notiek uz labu.
Ja problēmu var atrisināt tad par to nav jāuztraucas, vajag atrisināt, ja nē, tad kāda jēga ir uztrauksies, tāpat neko nevar mainīt.
Un, lai nepiedzīvotu izdegšanu, ir jāatrod laiks sev, saviem hobijiem, pat tad, ja diennaktī ir tikai 36 stundas.